Snorre K. Svensson

“Hanna, kā ierasts, saullēktā izgāja pagalmā, pieķērās gandrīz neredzamam pavedienam, kas lidoja garām, un kopā ar zirnekļiem aizlaidās pa gaisu. Ja kāds būtu redzējis, kas
notiek, viņš pamanītu baltu rēgu, kas slīd debesīs, gandrīz puscaurspīdīgu, prom no šejienes, prom, pavisam prom, bet nez vai šis kāds brīnītos. Hanna bija pazudusi jau tik sen, ka par viņu maz kurš atcerējās. Turklāt cilvēki šajā nomalē mēdza pazust. Nevienam iebildumu nebija. Tā te bija pieņemts.”
― Elīna Kokareviča, Rēgi

“Patiesībā lēciens ar izpletni nav īpaši liels risks. Tas tikai atdarina dzīves īsto risku. Mīlestība, intimitāte un pārējie ir īstais risks. Kas gan ir brauciens ar plostu
pa krācēm salīdzinājumā ar atraidījumu? Kas ir lēciens ar gumiju salīdzinājumā ar to, ka tu nesagaidi mīļotā zvanu?”
― Finn Skårderud, Uro

“Kad bērns nonāk zooloģiskajā dārzā, es domāju bērns, kurš ir kaut ko lasījis un daudz domājis, kad šis bērns ierauga ziloni, viņš neko nesaka, taču nodomā - nav nemaz tik liels. To bērns nodomā pavisam klusi, jo negrib ļaut fantāzijai noskaust dzīvi. Tomēr zilonis ir mazs. Tikai vēlāk, kad fantāzija sāk piemirsties un mēs vērīgāk paskatāmies uz to ziloni, kurš klusi tusnī un kaisa sev uz galvas salmus, kad mēs pēkšņi esam šī ziloņa priekšā, mēs attopamies - cik viņš ir milzīgs!”
― Jānis Joņevs, Jelgava 94